Location via proxy:   [ UP ]  
[Report a bug]   [Manage cookies]                
Pāriet uz saturu

Logoss

Vikipēdijas lapa
Logoss grieķu valodā

Logoss (sengrieķu: λόγος — 'vārds, doma, saprāts') ir jēdziens grieķu filozofijā un kristīgā teoloģijā. Kristīgajā teoloģijā logoss var būt Dieva prāts, Jēzus Kristus vai arī dievišķa persona. Metafizikā un analītiskā psiholoģijā logoss piesaukts traktātos par saprātu un "īstenību".[1]

Pārskats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hērakleits no Efesas rakstīja, ka viss notiek saskaņā ar logosu, kas esot mūžīgs, vispārējs un nepieciešams.[2] Stoiķu domātājiem logoss apzīmējot fiziskās un garīgās pasaules panteistisko vienotību. 1. gadsimtā Aleksandrijas Filons mācīja par logosu kā par Platona ideju kopumu un radošu spēku, kas ir starp Dievu un pasauli. Apgalvots, ka Filons ieviesa logosa jēdzienu ebreju filozofijā.[3] Jāņa evaņģēlijā Logoss ir dievišķs (theos),[4] Dieva vārda un gribas iemiesojums. Līdzīgi traktāti ir neoplatonisma, gnostiķu un sholastu mācībās. Logosu reizēm salīdzina ar austrumu dao un darmu.[nepieciešama atsauce] Aristotelis saistīja logosu ar retoriku.[5] Metafiziķi un filozofi kā Hēgelis Hērakleita logosu traktē kā vispārējo vai "absolūto" saprātu.[nepieciešama atsauce]

Raksturojums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sengrieķu filozofijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzskata, ka pirmssokratiķis Hērakleits bija pirmais, kurš sengrieķu filozofijā apcerēja logosu.[6][7] Aristotelis savā darbā Ars Rhetorica izvērsa logosa jēdzienu kā retorikas paņēmienu,[8][9][9][9][10] atšķirot to no pathos un ethos.[11][12] Stoiķiem, kā Zēnonam no Kitijas, logoss bijis visaptverošs saprāts, kas "iedzīvina" visumu. Stoiķi arī pieminēja logos spermatikos, pasaules radīšanas likumu vai principu, kas esot kā saprāta vai apziņas darbība matērijā. Cilvēkiem arī esot kāda daļa dievišķā logosa.[13] Stoiķi pieņēma, ka aiz jebkādas darbības ir logoss kā garīgs spēks vai anima mundi.[14] Filonam šis termins esot nozīmējis dievību kā starpnieku vai demiurgu vai augstāko "Dieva pirmdzimto".[3][15] Filons atšķīra logos prophorikos (izrunāto) un logos endiathetos (noslēpumaino),[16] stoiķi pieminēja logos spermatikos (visuma radošo) un saistīja to ar neoplatonismu.[17]

Kristietībā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Septuagintā rakstīts, ka "Caur Kunga vārdu debesis radās, caur viņa mutes dvašu viss debesu pulks." (Ps33:6) Helēniskie kristieši reizēm piesauca filozofisko logosu strīdos par Trīsvienību. Otrā gadsimta kristīgie autori, kuri aizstāvējās "pret grieķu un jūdu uzbrukumiem" (Justīns Moceklis,[18] Aleksandrijas Klements u. c.) pielīdzināja Logosu Kristum. Ja Logoss bijis pie Dieva pasaules radīšanas laikā, tad Kristus arī esot iesaistīts radīšanā.

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. (Jn1:1) In principio erat verbum.

Ariānisma teologi mācīja, ka Dievs Tēvs radījis dievišķu logosu vēl pirms pasaules radīšanas.[19] Svēto Hieronīmu un citus tulkotājus (no grieķu valodas) neapmierināja latīņu verbum, kas parasti apzīmējot logosu Jāņa evaņģēlijā. Vulgāta bībeles tulkojums in principio erat verbum arī bijis strīdīgs. Reformācijas tulki esot nonākuši pie apzīmējuma '"dzīvais vārds", jo tā logosu esot skaidrojuši Svētais Hieronīms un Svētais Augustīns.[20]

Gnosticismā, apoloģētikā un neoplatonismā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valentiniusa gnosticismā[21][22] (nejaukt ar Svēto Valentīnu) Logoss un Gudrība (Sofija) esot saistītas dievības un reizēm "eonu" pāris.[23][24][24] Apoloģēts Justīns Moceklis pielīdzināja Jēzu ar Logosu.[25][26] Pielīdzinot logosu Dieva eņģelim, Filons un Justīns esot "sludinājuši ebrejiem kristietību".[27][25]

Plotīns ar mācekļiem.

Plotīns un citi neoplatonistu filozofi, lietojot šo terminu, atsaukušies uz Platonu un uz stoiķiem[28] un logosu dažādi interpretējuši.[29][30] Plotīns arī esot atsaucies uz Hērakleitu un Talesu[31] un saistījis logosu ar filozofisko hipostāzi.[32] Plotīna logosa aprakstos bija trīsvienībai analoģiski jēdzieni "Viens, Gars, Dvēsele."[33][34] Apgalvots, ka Plotīns ietekmēja Gaius Marius Victorinus, kurš tad ietekmēja Svēto Augustīnu.[35][36] Augustīns darbā "Atzīšanās" skaidroja logosu kā "mūžīgo Dieva vārdu."[37][38][39]

Junga analītiskajā psiholoģijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jungs 1912. gadā.

Karls Gustavs Jungs esot ietekmējies no Plotīna filozofijas[40] un salīdzinājis viņaprāt racionālo logosu ar emocionālo, neracionālo un reizēm mistisko "erosu".[41][42] Jungam logoss simbolizēja "vīrišķīgo racionalitāti" pretstatā "sievišķīgajam erosam." (eros)[43] Junga traktātos spriests, ka šis pretstats būtiski ietekmējot zemapziņu.[44]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ EU Vēsture, Logoss
  2. ↑ Cambridge Dictionary of Philosophy (2nd ed): Heraclitus, 1999.
  3. ↑ 3,0 3,1 Cambridge Dictionary of Philosophy (2nd ed): Philo Judaeus, 1999.
  4. ↑ May, Herbert G. and Bruce M. Metzger. The New Oxford Annotated Bible with the Apocrypha. 1977.
  5. ↑ Rapp, Christof, "Aristotle's Rhetoric", The Stanford Encyclopedia of Philosophy (Spring 2010 Edition), Edward N. Zalta (ed.)
  6. ↑ F. E. Peters, Greek Philosophical Terms, New York University Press, 1967.
  7. ↑ W. K. C. Guthrie, A History of Greek Philosophy, vol. 1, Cambridge University Press, 1962, pp. 419ff.
  8. ↑ Stenfordas universitātes Filozofijas enciklopēdija — Aristotle's Rhetoric
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 Aristotle, Rhetoric, in Patricia P. Matsen, Philip B. Rollinson, and Marion Sousa, Readings from Classical Rhetoric, SIU Press, 1990, ISBN 0-8093-1592-0, p. 120.
  10. ↑ In the translation by W. Rhys Roberts Arhivēts 2011. gada 9. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
  11. ↑ retorika (latviski)[novecojusi saite]
  12. ↑ Eugene Garver, Aristotle's Rhetoric: An art of character, University of Chicago Press, 1994, ISBN 0-226-28424-7, p. 114.
  13. ↑ Tripolitis, A., Religions of the Hellenistic-Roman Age, pages 37—38. Wm. B. Eerdmans Publishing.
  14. ↑ Studies in European Philosophy, by James Lindsay, 2006, ISBN 1-4067-0173-4, page 53
  15. ↑ Frederick Copleston, A History of Philosophy, Volume 1, Continuum, 2003, pp. 458—462.
  16. ↑ Adam Kamesar (2004). "The Logos Endiathetos and the Logos Prophorikos in Allegorical Interpretation: Philo and the D-Scholia to the Iliad". Greek, Roman, and Byzantine Studies (GRBS) 44: 163–181. Arhivēts no oriģināla 2011. gada 19. novembrī. Atjaunināts: 2015. gada 8. oktobrī.
  17. ↑ David L. Jeffrey. A Dictionary of Biblical Tradition in English Literature. Grand Rapids, Michigan, USA : Wm. B. Eerdmans Publishing Co, 1992. 459. lpp. ISBN 0-8028-3634-8.
  18. ↑ Sv. Justīns Moceklis (latviski)[novecojusi saite]
  19. ↑ M'Clintock and Strong's Cyclopedia, Volume 7, page 45a.
  20. ↑ David L. Jeffrey. A Dictionary of Biblical Tradition in English Literature. Grand Rapids, Michigan : Wm. B. Eerdmans Publishing Co, 1992. 460. lpp. ISBN 0-8028-3634-8.
  21. ↑ Katoļu enciklopēdija (angliski)
  22. ↑ «"Satori" raksts: Alternatīvās kristietības (latviski)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 8. oktobrī.
  23. ↑ Gnosticisms (angliski)
  24. ↑ 24,0 24,1 «Blood, Gender and Power in Christianity and Judaism».
  25. ↑ 25,0 25,1 Erwin R. Goodenough, The Theology of Justin Martyr, BiblioBazaar, LLC, 2009, pp. 139—175. ISBN 1-113-91427-0.
  26. ↑ Catholic Encyclopedia: St. Justin Martyr.
  27. ↑ Justin Martyr, Dialogue with Trypho, Chapter 61.
  28. ↑ Michael F. Wagner, Neoplatonism and Nature: Studies in Plotinus' Enneads, Volume 8 of Studies in Neoplatonism, SUNY Press, 2002, ISBN 0-7914-5271-9, pp. 116—117.
  29. ↑ John M. Rist, Plotinus: The road to reality, Cambridge University Press, 1967, ISBN 0-521-06085-0, pp. 84—101.
  30. ↑ Between Physics and Nous: Logos as Principle of Meditation in Plotinus The journal of neoplatonic studies, Volumes 7-8, 1999, page 3
  31. ↑ Handboek Geschiedenis van de Wijsbegeerte I, Article by Carlos Steel
  32. ↑ The journal of neoplatonic studies, Volumes 7-8, Institute of Global Cultural Studies, Binghamton University, 1999, P16
  33. ↑ The Enneads by Plotinus, Stephen MacKenna, John M. Dillon 1991 ISBN 0-14-044520-X page xcii [1]
  34. ↑ Neoplatonism in Relation to Christianityby Charles Elsee 2009 ISBN 1-116-92629-6 pages 89—90 [2]
  35. ↑ The Westminster Dictionary of Christian Theology edited by Alan Richardson, John Bowden 1983 ISBN 0-664-22748-1 page 448 [3]
  36. ↑ Theological treatises on the Trinity, by Marius Victorinus, Mary T. Clark, page 25
  37. ↑ Confessions, Augustine, P130
  38. ↑ Handboek Geschiedenis van de Wijsbegeerte I, Article by Douwe Runia
  39. ↑ De immortalitate animae of Augustine: text, translation and commentary, By Saint Augustine (Bishop of Hippo.), C. W. Wolfskeel, introduction
  40. ↑ Jung and aesthetic experience by Donald H. Mayo, 1995 ISBN 0-8204-2724-1 page 69
  41. ↑ C. G. Jung and the psychology of symbolic forms by Petteri Pietikäinen 2001 ISBN 951-41-0857-4 page 22
  42. ↑ Mythos and logos in the thought of Carl Jung by Walter A. Shelburne 1988 ISBN 0-88706-693-3 page 4 [4]
  43. ↑ Carl Jung, Aspects of the Feminine, Princeton University Press, 1982, p. 65, ISBN 0-7100-9522-8.
  44. ↑ Aspects of the masculine by Carl Gustav Jung, John Beebe page 85

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Logoss&oldid=4060822"