Nikolajs Basovs
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Nikolajs Basovs (krievu: Никола́й Генна́диевич Ба́сов; dzimis 1922. gada 14. decembrī, miris 2001. gada 1. jūlijā) bija PSRS un Krievijas fiziķis. 1964. gadā viņš kopā ar fiziķiem Čārlzu Taunsu un Aleksandru Prohorovu saņēma Nobela prēmiju fizikā "par fundamentālu darbu kvantu elektronikas jomā, kas ļāva konstruēt oscilatorus un pastiprinātājus, kas darbojas saskaņā ar māzera–lāzera principu".[1] Divkārtējs Sociālistiskā Darba Varonis (1969, 1982), apbalvots ar Ļeņina prēmiju (1959) un PSRS Valsts prēmiju (1989).
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1922. gadā Usmaņas pilsētā, Tambovas apgabalā (mūsdienās Ļipeckas apgabalā) Genādija Basova un Zinaīdas Molčanovas ģimenē. 1927. gadā Basovu ģimene pārcēlās uz Voroņežu, kur tēvs bija profesors Voroņežas Meža institūtā. Otrā pasaules kara laikā 1941. gadā Nikolajs Basovs pabeidza vidusskolu un uzsāka dienestu Sarkanajā armijā, izgāja ārsta asistenta apmācību un karoja Ukrainas frontē.[2]
Pēc demobilizācijas 1945. gada decembrī Basovs uzsāka eksperimentālās un teorētiskās fizikas studijas Maskavas Inženierfizikas institūtā, ko pabeidza 1950. gadā. Vēl studiju laikā 1948. gadā sāka strādāt Ļebedjeva fizikas institūtā par laborantu. Tur strādāja Mihaila Ļeontoviča un Aleksandra Prohorova vadībā. Aizstāvēta kandidāta disertāciju 1953. gadā, bet 1956. gadā — doktora disertāciju. 1958. gadā kļuva par Ļebedjeva fizikas institūta direktora vietnieku, bet no 1973. līdz 1989. gadam bija tā direktors. 1963. gadā Basovs institūtā nodibināja kvantu radiofizikas laboratoriju, kuru vadīja līdz pat savai nāvei 2001. gadā.
1962. gadā Basovs kļuva par PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, bet 1966. gadā — par akadēmiķi. Basovs bija viens no 40 akadēmiķiem, kas 1973. gadā parakstīja vēstuli laikrakstam "Pravda",[3] paužot nosodījumu par akadēmiķa Andreja Saharova "pretpadomju darbību".[4]
1978. gadā Basovs Maskavas Inženierfizikas institūtā organizēja kvantu elektronikas katedru (vēlāk pārdēvētu par lāzeru fizikas katedru). Daudzus gadus Basovs bija vairāku populārzinātnisku žurnālu redaktors vai redkolēģijas loceklis, kā arī Vissavienības izglītojošās biedrības Znanie (Знание) valdes priekšsēdētājs.
Basovs nomira 2001. gada 1. jūlijā 78 gadu vecumā. Apglabāts Novodevičjes kapsētā Maskavā.
Zinātniskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Basova zinātniskā darbība bija veltīta kvantu elektronikai un tās pielietojumam. Kopā ar Aleksandru Prohorovu atklāja elektromagnētiskā starojuma pastiprināšanās un ģenerācijas principu kvantu sistēmās. Tas deva iespēju 1954. gadā izveidot kvantu ģeneratoru (māzeru) amonjaka molekulu kūlī. Nākamajā gadā tika izstrādāta trīs enerģētisko līmeņu shēma, kas guva plašu pielietojumu lāzeros un māzeros. Šie darbi kopā ar amerikāņu fiziķa Čārlza Taunsa pētījumiem kļuva par jaunas nozares — kvantu elektronikas — pamatu. 1964. gadā Basovam, Prohorovam un Taunsam tika piešķirta Nobela prēmija fizikā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «The Nobel Prize in Physics 1964». Nobel Foundation.
- ↑ «Басов Николай Геннадиевич». Сайт «Герои страны».
- ↑ «Письмо членов Академии наук СССР». hst.ru.
- ↑ «Материалы о Сахарове из "Хроники текущих событий"». antology.igrunov.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 15. janvārī. Skatīts: 2018. gada 30. aprīlī.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nikolajs Basovs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
| Apbalvojumi | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Jūdžīns Vīgners Marija Geperte-Maiere Hanss Jensens |
Nobela prēmija fizikā 1964 kopā ar Čārlzu Taunsu un Aleksandru Prohorovu |
Pēctecis: Ričards Fainmens, Džulians Švingers, Sinitiro Tomonaga |
|