Anrī Bergsons

Anrī Bergsons Henri Bergson A. Bergsona portrets (J.E. Blanche, 1891) Personīgā informācija Dzimis 1859. gada 18. oktobrī Parīzē Miris 1941. gada 4. janvārī (81 gads) Parīzē Tautība francūzis

Zinātniskā darbība Zinātne filosofija Alma mater École normale supérieure Sasniegumi, atklājumi vitālisma un mācības par dzīvības spēku pamatlicējs Apbalvojumi Nobela prēmija literatūrā (1927)

Anrī Luijs Bergsons (Henri Louis Bergson, dzimis 1859. gada 18. oktobrī, miris 1941. gada 4. janvārī) bija franču filosofs, intuitīvists, pazīstamākais t.s. "dzīves filosofijas” pārstāvis.

Biogrāfija

Dzimis 1859. gada 18. oktobrī Parīzē ebreju izcelsmes pianista Mihaela Bergsona (Michał Bergson, 1820—1898) un viņa sievas Katrīnas, dzimušas Levisones, septiņu bērnu ģimenē. Bērnību pavadīja Londonā. Kad Anrī sasniedza 8 gadu vecumu, ģimene pārcēlās uz dzīvi Francijā, mācījās Fonteina licejā (lycée Fontaine, mūsd. lycée Condorcet, 1868-1878), augstāko izglītību ieguva Parīzes Augstākajā Normālskolā (École normale supérieure, ENS), ko absolvēja 1881. gadā.

Pēc augstskolas beigšanas sāka strādāt par profesoru Anžē licejā (lycée d’Angers), bet pēc gada viņu uzaicināja par mācībspēku Klermonferānas Paskāla licejā (lycée Blaise Pascal). 1889. gadā tika publicēts pirmais Anrī Bergsona darbs "Apcerējums par apziņas tiešajiem dotumiem" (Essai sur les données immédiates de la conscience), ko viņš iesniedza Sorbonas universitātē kā disertāciju un ieguva doktora grādu (docteur des lettres). 1891. gadā viņš ieguva profesora vietu Parīzes Anrī IV licejā (lycée Henri-IV) un 1892. gadā apprecējās ar Luīzi Nuburžē (Louise Neuburger). 1897. gadā iznāca viņa otrais lielais darbs "Atmiņa un matērija" (Matière et mémoire) un 1900. gadā viņu uzaicināja strādāt par profesoru Francijas kolēģijas (College de France) sengrieķu filosofijas katedrā. 1907. gadā iznāca viņa trešais apjomīgais darbs "Radošā evolūcija” (L’Évolution créatrice).

1914. gadā A. Bergsonu ievēlēja par Francijas akadēmijas (l’Académie française) locekli un Zinātnes morāles un politisko zinātņu akadēmijas (l’Académie des sciences morales et politiques) prezidentu. No 1921. gada viņš bija Tautu Savienības Starptautiskās intelektuālās sadarbības komisijas (Commission internationale de coopération intellectuelle) prezidents. 1927. gadā Anrī Bergsons saņēma Nobela prēmiju literatūrā, 1930. gadā kļuva par Francijas Goda leģiona ordeņa lielkrusta (Grand-croix de la Légion d'honneur) kavalieri.

1930. gados pievērsies kristietībai un kristījās kā katolis. Otrā Pasaules kara laikā, okupētās Francijas teritorijā uzsāktajā ebreju vajāšanu laikā t.s. Višī valdība 1940. gadā oficiāli piešķīra Bergsonam šajā aspektā tiesisko imunitāti, taču Bergsons, protestējot pret apkārt notiekošo, pats devās un stājās uzskaitē kā ebrejs.

Miris 1941. gada 4. janvārī Parīzē no plaušu karsoņa.

Bibliogrāfija

Apcerējums par apziņas tiešajiem dotumiem (doktora disertācija, 1889).

• Apcerējums par apziņas tiešajiem dotumiem (1889)
• Matērija un atmiņa (1896)
• Smiekli (1900)
• Radošā evolūcija (1907)
• Divi morāles un reliģijas avoti (1932)

Mācība

Viņa mācības centrā ir secinājums, ka dzīve sastāv no pastāvīgi mainīgiem psiholoģiskajiem stāvokļiem, kas pēc noteikta laika pāriet viens otrā. Šo noteikto laika sprīdi Bergsons dēvēja par reālo ilgumu (durée réelle) jeb "ilgstību" un apgalvoja, ka tieši ilgstība veido apziņu. Cilvēka dzīve nav atsevišķas, nesaistītas epizodes, atgadījumi vai notikumi, - tie visi ir saistīti vienā nepārtrauktā procesā un šis kvalitatīvais laiks ("ilgstība") atšķiras no mehāniskā laika jeb pulksteņa laika, jo mehānisma laiks ir intelekta izgudrojums un tas sadala, saskalda ilgstību atsevišķos fragmentos un izjauc dzīves izpratni un uztveri tās veselumā un nepārtrauktībā. Matērija, laiks, kustība ir dažādie veidi, kādos "ilgstība" izpaužas mūsu uztverē. "Ilgstību" varot izzināt tikai intuitīvi, ko Bergsons saprot kā uz jēdzieniem nebalstītu „saskatīšanu“, „apjēgšanu“, kad „izziņas akts sakrīt ar aktu, kas rada īstenību“. Lielā mērā pateicoties viņam, laiks un telpa joprojām palika nošķirti, taču laika jēdzienam tika piešķirta pavisam jauna, vitāla vieta domā par laiku-telpu un tā dzīvi-veidojošajiem faktoriem.

Bergsona izpratnē intelekts ir nepieciešams, lai cilvēks spētu tikt galā ar materiālajām jeb telpiskajām lietām, savukārt intuīcija jeb "iejūta" ļauj nonākt līdz dzīves patiesībai. Zinātnes un filozofijas īstais uzdevums nav vis kalpošana teorētiskajai patiesības izziņai, bet vienīgi dzīvei un dzīvībai. Mūsu es ir it kā centrs, kas saista sevī pagātni, tagadni un nākotni; tādējādi visa dzīve ir nepārtraukts, konkrēts, dažādības pilns reālais ilgums ("ilgstība"), kurā izpužas visa cilvēka garīgā dzīve. Bergsona filozofijai ir liela radniecība ar Šellinga, Šopenhauera un Šella mācību.

Liela daļa A. Bergsona oponentu izturējās pret viņa idejām kritiski un raksturoja tās kā "bergsonismu", gandrīz kā politisku ideoloģiju. Žiljēns Benda 1912. gadā izdotajā grāmatā "Bergsonisms jeb kustīguma filozofija" (Le Bergsonism ou la philosophie de la mobilité) raksturoja bergsonismu kā iracionālisma filozofisku strāvojumu. Savukārt Žils Delēzs (Le Bergsonisme, 1966) ar bergsonisma nojēgumu saprata metodi, nevis kādu virzienu vai strāvojumu ideju vēsturē.

Literatūra

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1964., 48. lpp.
• Laiki un domas: Nobela prēmijas laureāti literatūrā par pasauli un sevi 1901-2002. Sast. Andris Rijnieks. Rīga: Rasa, 2003. ISBN 9984-717-58-5
• Šuvajevs I. Dzīļu psiholoģija: personas, idejas un risinājumi. Rīga: Zvaigzne ABC, 2002. ISBN 9984-22-439-2
• Paļēviča M. Anrī Bergsona ētika un aistētika. // Kultūras avīze, 1993., 8/9 (11/12) 28.
• Rubene M. Anrī Bergsona smieklu estētika. // Kentaurs XXI, 2007. decembris, Nr. 44, 44.—53. lpp.

Ārējās saites

• Bergsons Anrī - Vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca
• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Anrī Bergsons.

Apbalvojumi
Priekštecis: Gracija Deleda	Nobela prēmija literatūrā 1927	Pēctecis: Sigrida Unsete